VĒSTURE

Conze dzimta

Konse kempings savu nosaukumu ir ieguvis no kādreizējā rātskunga un uzņēmēja Conze, kuram Pērnavā piederēja daudzi īpašumi. To robeža stiepās gar Rīgas šoseju, Liiva ielu, Pērnavas upi un Vecajiem kapiem.

No Saksijas, Celle pilsētas nākušais veikalnieks Adolf Conrad Conze (1784-1849) apprecējās ar veikalnieka meitu Elisabeth Helene Harder (1799-1876) 1813. Gadā un tika uzņemts par Pērnavas pilsoni 1825. gadā. Ģimenē bija trīs dēli un četras meitas. Sākot no 1829. gada Conze bija Hanoveres konsuls Pērnavā.

Vecākais dēls Fridrihs Antons (1823-1906) kļuva par Pērnavas pilsoni 1868. gadā. Tai pašā gadā viņš tika ievēlēts par rātskungu, bet no 1877. līdz 1889. gadam viņš  bija Pērnavas policijas birģermeistars.
1881. gadā viņš apprecējās ar Annu Valteri (1836-1917) no Pärnu-Jaagupi pagasta.
Firma „Conze ja Ko“ specializējās uz pakulu eksportu un pateicoties tam kļuva bagāta, maksājumu summas ziņā atrodoties 3.-4. vietā aiz diviem lieliem Pērnavas lielveikaliem.
Kā runā, Fridriham Koncem piederēja Liiva ielas malā esošā linu noliktava un virvju vīšanas šķūņi, kas ap gadsimtu miju tika pārdoti“Waldhof” fabrikai un tika pārbūvēti par strādnieku dzīvokļiem.
Pēc vēsturnieku domām nevar izslēgt šo ēku piederību veikalniekam Hansam Gotlībam Oelbaumam (1816-1896). Uz tā paša zemes gabala esošo otru noliktavu vēlāk izmantoja kā Tallinas Rotermana dzirnavu labības noliktavu, uz kuru labību ar kuģiem piegādāja no ārzemēm. AS „Rotermanni Tehased“ vadītājs un viens no īpašniekiem bija baltvācietis  Kristians Ernsts Augusts Rotermans (1869-1950). Rotermanam Igaunijā piederēja lielas miltu dzirnavas, maizes ražotne un kokapstrādes fabrika.
Vēlāk no ķieģeļiem būvētajā linu noliktavā darbojās Hansa Permana – Anta Pernoja krāsns podiņu rūpnīca un padomju laikos tur ražoja dažādus keramikas izstrādājumus. Labības noliktavas koka ēkā pagājušā gadsimta otrajā pusē bija galdniecība, mēbeļu un jāšanas piederumu darbnīcas, zārku darbnīca un biroja telpas. Ēka nodega ugunsgrēkā 2001. gadā. Nojaukta ir arī linu noliktava, saglabājusies ir tikai vēlāk uzceltā piebūve. Vairāki virvju vīšanas šķūnī izbūvētie dzīvokļi vēl ir lietošanā, savukārt pārējie ir pamesti.

1867. gadā Fridrihs Konce uzsāka Pērnavā alus brūvēšanu. 1869. gadā viņš Suure-Jõe un Liiva ielu stūrī uzbūvēja alus brūzi, ledus pagrabu un dzīvojamās mājas. Pērnavas lielākie alus ražotāji piespieda viņam beigt alus ražošanu un brūzis vispirms pārgāja Endrika Kulla, bet pēc tam veikalnieka un vīna ražotāja Karla Norrmana īpašumā, kas pagājušā gadsimta sākumā pilnībā apturēja alus ražošanu.
Igaunijas Republikas pirmajos pastāvēšanas gados šajās telpās darbojās A. Kulla konservu rūpnīca, kas tika likvidēta 1924. gadā. Telpu vēlākie izmantotāji bija Tartu A. Silvere “Livoonia” alus rūpnīca un Valgas Rūpniecības – Tirdzniecības Akciju sabiedrība. Tās izmantoja ēku kā Pērnavas starpnoliktavu.
Padomju laikos šajās telpās bija Pērnavas Zivju kombināta Liiva (Livoonia) zivju pārstrādes rūpnīca un kombināta kluba telpas. Tā bija viena no lielākajām rūpnīcām Pērnavā, kur 1981. gadā strādāja 2500 cilvēku.
Koncem agrāk piederēja arī kuģi un notika pārvadājumi ar laivām uz Niidu krastu. No 1915.-1923. gadam tur kā ielas pagarinājums atradās krievu karaspēka uzbūvētais peldošais tilts.

Starp Pērnavas upi un Rīgas šoseju uzbūvētā „Waldhofa“ bija Krievijas lielākā celulozes fabrika, kas uzsāka darbu 1900. gadā. Ziedu laikos tur strādāja vairāk nekā 3000 strādnieku. “Waldhofas” strādnieku ciemā uzauga arī pasaulslavenā diriģenta Nēmes Jervi (Neeme Järvi) māte Elss Jervi (1901-1984), kura grāmatā “Lapsepõlvelood” (Bērnības strāsti) attēlo dzīvi Pērnavā 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. Elss Jervi tēvs strādāja “Waldhofas” fabrikā un ģimene agrāk dzīvoja Koncem piederējušajā linu noliktavā, kas bija pārbūvēta par strādnieku dzīvojamo ēku ar 24 dzīvokļiem.
Nēme Jervi ir bijis Igaunijas Valsts Simfoniskā orķestra diriģents un galvenais diriģents, Nacionālās operas Estonia galvenais diriģents. 1980. gadā  viņš kopā ar ģimeni emigrēja uz ASV. Nēme Jervi ir viens no ierakstos visvairāk iemūžinātajiem mūsdienu diriģentiem, vadījis visus zināmākos simfoniskos orķestrus Eiropā, Ziemeļamerikā, Japānā un Austrālijā, kā arī bijis ļoti gaidīts operas diriģents prestižos operteātros gan Eiropā, gan arī Ziemeļ- un Dienvidamerikā.